calendar

 

Inga Zolude

Biography

The Latvian prose writer Inga Zolude (1984) received a master's degree in English from the University of Latvia. She studied English literature at Southern Illinois University through the Fulbright Program and worked as a project coordinator and manager in the field of culture and education. She is currently studying for her doctorate at the University of Latvia. She has been a member of the Writers' Union in Latvia since 2010.

Zolude has had her works published in various periodicals, and her debut novel Silta zeme (Warm Earth) was published in 2008. Stories and excerpts from Silta zeme have been translated and published in anthologies in English, German, French, Swedish, Polish, Lithuanian, Hungarian, Czech. She received the European Union Prize for Literature 2011 for her short story collection A Solace for Adam's Tree, which will be translated in Hungarian, Czech and Bulgarian. Zolude regularly reviews works by Latvian and foreign authors. She has also translated poetry by Philip Larkin and Robert Crawford, among others. She received a special award from the cultural magazine Rīgas Laiks (Riga Times) in 2007. She has taken part in many literary and cultural projects and has received several grants, including the Nordic Council of Ministers' Baltic Sleipnir Grant. Her latest novel Sarkanie bērni (Red Children) has won Inga Zolude both the annual prize of the Writers' Union of Latvia and Raimonds Gerkens' Novel Prize.

Top

Authors' text

Logi

Es ienāku šajā mājā, pa vītņu kāpnēm augšā kā Svētās Asins bazilikā, durvīm atveroties, priekšā liels ēdamgalda altāris, pie kura ēdīšu aptuveni 25 pusdienas un 25 svētas vakariņas. Man aizņem aptuveni 5 minūtes, lai nonāktu no guļamistabas līdz darbistabai, kāds rakstnieks izmērījis, ka tie ir apmēram 45 metri, man šķiet, ka dzīvoklis ir garāks par vienu vilciena vagonu - iedomājos, ka eju tam cauri, pieturoties pie atzveltnēm. Tikai te ir mazi līkumiņi, pagriezieni, stūri, uz kuriem uzgrūsties. Ja visu dienu sēž pie rakstāmgalda, tad liekas, ka kājas neklausa, ej kā kumeļš pirmajā reizē. Tad šī eja cauri vagonam liek kājām atminēties, kā mani nest.

Otrajā dienā, izejot no mājas, ceļamkrāns, esmu dzirdējusi par tāda izmantošanu pārvācoties - kāpņu telpas te tik šauras un lifta nav, ka citādi uznest mantas nav iespējams. Redzu, kā uz platformas uzliek matraci un palaiž augšā kosmosā. Eņģeļiem, ko gulēt. Mākoņiem, kur zvilnēt. Un aizeju pusdienlaikā mērot ceļu līdz veikalam, nesaprotu pat, kā šeit pareizi jāstāv rindā. Bonjour! Au revoir!

Pārnākot, aizveru aiz sevis durvis. Klauvē. Protams, ja durvis aizvērtas, var pieklauvēt. Kas tur ir, jautāju kā pie mums. Kaut kas kaut kas. Es nerunāju franciski, saucu caur durvīm, tomēr atveru, pieprasu sarunāties ar mani turpmāk tikai angliski. Jā, kaut kāda sega, logs, mana istaba. Ak, tā! Ievācoties stāvu virs manis, uz darbistabas āra palodzes uzkritusi sega, būtu laimīgi, ja es to atdotu. Pelēka vilnas sega ar vienu strīpu, gluži kā armijā. Ieeju istabā ar kurpēm, platu dēļu vecas koka grīdas ar šķirbām, kurās sprūst čības un var pat nolauzt pirkstus, ja ejot tos cieši nesaspiež kopā. Lūdzu, jūsu sega, uzredzēšanos. Mēs šodien ievācamies, mani sauc tā un tā, un varbūt... Jā, jā, uz redzēšanos, aizveru durvis. Tā. Miers un klusums. Novelku kurpes, pie lielā galda apsēdusies. Klusums guļ uz galda, kā milzu uzpūtenis, kam vajag trauka, ietvara, lai neizlītu zemē. Es tajā iemērcu rokas, tiešām augstākās raudzes klusums. Blakus stāv kamīns ar baltu muti. Tas ir skaistuma kamīns, butaforija, nefunkcionējošs, tāpēc izkrāsots balts.

Iekšpagalms ir neliela šahta, kurā satiekas mūsu logi. Te nav aizkaru, tāpēc satiekamies arī mēs, mūsu skatieni, neuzkrītoša spionāža. Tikai guļamistabai ir biezs melns priekškars, kas ieslēdz peklē un rītu nevar pazīt. Es jūtos, kā uz delnas, no visām pusēm mani var apskatīt kā leļļu namiņā. Neesmu pie tā radusi, mājās mani redz tikai koki. Viendien šahtā iekrīt pamatīgs troksnis. Mums visiem ir bailes. Bet neviena upura pierādījuma apakšā nav. Tikai šodien dzirdēju kādu lejā lasām lielos stikla gabalus un šaufelējam mazākos. Neuzmanīgi darbojoties, stikli izduras cauri kurpēm purngalos un zolē. Bet ne šoreiz. Kad gāju pa kāpnēm, redzēju stāvu zemāk kasti pilnu ar sasistiem traukiem. Ak, tā, es nodomāju, nelaimīga mīlestība. Strīds, skandāls. Nē, viņai skapītis ar traukiem nokritis no sienas. Visas bļodiņas un krūzītes pušu. Pilna kaste ar skaistām suķēm. Patlaban meistars nostiprina pārējos skapīšus.

Vakaros, blakus maniem logiem, mazs balkoniņš, iekšā vīrs ar sievu, ja nezinātu, ka runā franču mēlē, apgalvotu, ka itāļi pēc uzvedības. Tarkšķ un klaigā, puķes, aizejot paliek iedegta mazā lampiņa zem skapīšiem, kas apgaismo virtuves leti, uz kuras stāv sarkans kafijas spiežamais automāts. Te arī tāds ir, es to aizlaidu izsūtījumā uz istabu. Tur melnā impotentā mašīna stāv starp diviem sveču lukturiem un noskatās, kā es dzeru uzlietu krūzē iebērto kafiju. Un pēc tam zīlēju biezumos, vai pareizi izliet tos podā vai izlietnē. Uzrakstīšu vēl trīs lapas, izlasīšu 25, atbildēšu uz e-pastiem, un tad izlemšu šo būtisko jautājumu.

Lai vēl pastāv, kamēr aiziešu izmazgāt veļu. Bērnībā mēs gājām uz tādu mazgātavu, tur, kur tagad Valdemāra ielas Rimi, tur blakus bija pončiku pārdotuve un pāri ielai Zeķubikses veikals. Mēs saucām pārdevēju par Zeķubiksi, jo viņa bija solārijā nosauļojusies nedabīgi dzeltenbrūna, tālajos deviņdesmitajos viena no acīmredzamām pionierēm saules vannu izmantošanā Latvijā. Būtībā toreiz viss notika tāpat kā šeit, tikai mazgātavā pirms divdesmit gadiem bija vairāk vietas un omulīgāk, tur bija arī prese, kur mēs gludinājām. Es, protams, visu laiku dīdījos, skraidīju apkārt un dīcu uz mājām. Šeit ir šaura telpa ar augstiem nerūsējošā tērauda spīdīgiem plauktiem kā miesnieka gaļas cirvjiem, un reti dažādu krāsu ienācēji ar savu netīro veļu. Parunājusi ar vietējo, kas bijis trīs reizes Latvijā - Rīgā, Siguldā un Cēsīs, sēžu ārpusē pie strūklakas un gaidu 40 min, un ceru, ka man vēl būs, ko izņemt no mašīnas. Ka mana veļa nebūs ne nozagta, ne samazgāta lupatu lēveros.

Atgriežos mājās. Pirmajā stāvā smird pēc ķīmijas. Tur frizētavā liek ilgviļņus un taisno matus, piepilda tos ar keratīnu, man liekas tam ir kāda radniecība ar burkāniem. Protams, es neesmu stulba, - tas ir karotīns! Iedomājieties cilvēkus, kas dredu vietā uz galvas nēsātu burkānu buntes!

Atkal melnajam divritenim aizmirsuši izslēgt lampiņu. Varbūt izslēgt? Nē, labāk nepieskarties, lai labāk izdeg neskarta, tad kaimiņi vismaz nedusmosies.

Šī ir tā diena. Miskastes diena. Atceros pirms gadiem tiem pašiem divdesmit, netālu no tās pašas veļas mazgātavas miskastes mašīnas uzvaras gājienu - dažas reizes nedēļā, noteiktā laikā visi ar saviem plastmasas spainīšiem gaidīja smirdīgo rezervuāru ar atvāzto žokli, lai izbērtu savas drazas, uzsitot uz malas un izkritinot dibenam pielipušo. Te viss ir vienkāršāk. Divas reizes nedēļā noliec uz ielas. Baltu maisu rindas izveido valni. Mušu simfonijas. Pēc trijām dienām tāpat var izlikt arī dzeltenos un zilos maisus, uz kuriem uzdrukātas piktogrammiskas pamācības par šķirojamo saturu. It kā vienkārši, bet ķīniešu ābece. Visa šī zilbaltdzeltenā rinda aizsargā mūsu namu no applūšanas. Grieķu restorānā pāri ielai apmeklētāji sēd ar maisiem vienā līmenī, strūklakā skalojas kokakolas glāzīte, strūkla to deldē un deldēs šo mūsdienu plastmasas pokālu mūžam. Atkal viņš ir tur. Ja nezinātu, ka vietējais, teiktu, ka spānis, katru vakaru viņš ir tur ar savu mazo rudo sunīti, dažreiz par viņu jaunāka sieviete aicina viņu mājās, pastrīdas, tad viņa apsēžas tam blakus un gaida, žēl, ka viņš tā - redzu, vakaros jau pavisam pilns, sācis rītu ar alus glāzi kafejnīcā otrā laukuma galā. No rītiem tur, vakaros - šeit.

Izslēdzu gaismu. Aizkaru darbistabā nav. No ielas spīd spožs solaris. Guļu dīvānā, redzu milzīgus dzeltenus deformētus logus pārvilkušos pār griestiem un sienām. Atspulgi, mākslīgas saulainas ēnas. Nekas pa šiem logiem nav redzams. Spocīgas, mānīgas bezizejas. Tā es te guļu, melnā dīvāna zārkā, viltus bezizejas logi virs manis, teksts mani sedz, iztapsējis manus iekšējos dobumus, piebāzis galvu, ietinis sevī kā mūmiju. Zem šīs segas mani krata drebuļi. Tad atkal klauvē pie durvīm. Par nelaimi durvis ir ciet un pie tām var pieklauvēt. Sveiki. Sveiki. Mēs esam. Mēs esam. Kaimiņi no augšas. No augšas. Mums šovakar sālsmaize. Sālsmaize. Atnāciet. Jā, nāciet! Paldies, es padomāšu, saku meitenei un puisim. Tā vietā es aizeju uz vienu no izslavētākajiem restorāniem un neglābjami, traģiski viļos. Neuzmanīgais viesmīlis mani nošļaksta ar izkusušu ledu un nogulšņainu vīnu, maizes garoza sagriež smaganas, esmu redzējusi, kā viņi tās franču maizes nes uz rokas kā malku, neietītas, pret savām piedurknēm, piespiestas ar zodu. Manekenu puikam šodien dzimšanas diena - viņam uzdāvināts jauns tērps. Esot arī manekenu meitene, bet neviens nezina, kur. Laukumā dzied, ja nedzirdētu, ka franciski, teiktu - meksikāņi, dzimšanas dienas apsveikumus. Skaņa ar laukumu pie rokas un visiem cilvēkiem joņo man cauri. Es patveros mūzikas ciematā pie svinga dalītājiem - Let's fall in love. Esmu neglābjami iemīlējusies Rīgā, savās mājās. Tur mani logi, pa tiem es redzu kokus. Savus kokus.

Top
Passa Porta
27.08.12 > 24.09.12

Bookmark and Share Back